uzsūbēt
uzsūbēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona
Locīšana
uzsūbēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona
Locīšana
Pārklāties ar oksidēšanās produktu kārtu, rasties šādai kārtai virsū (uz kā, kam); arī nosūbēt.
Avoti: LLVV