uztrūkt
Lietojuma biežums :
uztrūkt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uztrūkstu | uztrūkstam | uztrūku | uztrūkām | uztrūkšu | uztrūksim |
| 2. pers. | uztrūksti | uztrūkstat | uztrūki | uztrūkāt | uztrūksi | uztrūksiet, uztrūksit |
| 3. pers. | uztrūkst | uztrūka | uztrūks | |||
Pavēles izteiksme: uztrūksti (vsk. 2. pers.), uztrūkstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uztrūkstot (tag.), uztrūkšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uztrūktu
Vajadzības izteiksme: jāuztrūkst
Attīstoties sākt izdalīt strutas, arī pārplīst (par augoni).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Un roze negāja tālāk un neuztrūka, un cilvēki tencināja un zināja.
- Stadņuka iegarenā galva pēkšņi uztrūka kā pārbriedis bumbieris, pa pušumu sāka plūst laukā melna, lipīga zupa, pārliedamās visai sejai.
- Manos sapņos tā nebūt neapstājas, šī kūtrā pasaule pēkšņi eksplodē: visi cilvēki pārplīst un uztrūkst kā pārbrieduši bumbieri, un no pušumiem sāk tecēt laukā medūzisks receklis, riebīgas gļotas, kārpaini taustekļi un šļācošas indes, tiecoties notvert un apķerties apkārt visam, kas atrodas visapkārt.
- Viņš trakoja, un tagad jau Dovīds viņu turēja ciet, lai kaut ko sev nenodara, bet pēc tam Konrāds izrāvās un, joprojām paturēdams galvā vienīgo domu — aiziet, no visiem un visa noslēpties – , izskrēja laukā un drāzās uz meža pusi, bet Dovīds raudādams gāja nopakaļ brālim, gribēja panākt viņu, taču nespēja, tāpēc, asaras liedams, sauca, lai pagaida, lūdza, lai atgriežas, lūgšus lūdza un mēģināja pārliecināt, bet nelīdzēja nekas — nekāda pierunāšana, Konrāds bēga no Dovīda un tālāk prom no Sniegavijas visu dienu, bet Dovīds visu dienu dzinās viņam pakaļ, uzberzēja uz pēdām tulznas, kuras uztrūka un asiņoja, bet Dovīds tomēr soļoja neapstādamies, zāli slacīdams ar savām asinīm, cenzdamies neizlaist brāli no acīm — Dovīdam izturības netrūka, savukārt Konrāds skrēja, ka kājas pie zemes neskārās, un pamazām Dovīds sāka atpalikt.