vecmeitība
Lietojuma biežums :
vecmeitība sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlis
LocīšanaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | vecmeitība | vecmeitības |
| Ģen. | vecmeitības | vecmeitību |
| Dat. | vecmeitībai | vecmeitībām |
| Akuz. | vecmeitību | vecmeitības |
| Lok. | vecmeitībā | vecmeitībās |
Vispārināta īpašība → vecmeitīgs, šīs īpašības konkrēta izpausme; vecmeitīgums.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Parasti ap viņu vēdī vecmeitības un vecuma smārds, bet ne vienmēr...
- Turpretī šeit, Viļņā, lūdzis viņas roku, uzreiz saņēma ģimenes piekrišanu, jo vecāki bija pārliecināti, ka viņu smalciņo, biklo un neizskatīgo meitu, kuras zodu turklāt izķēmoja paliela, melna dzimumzīme, gaida bezcerīga vecmeitība, tāpēc neko daudz nepretojās, kad viņu sāka aplidot tas sīkais, nīgrā līkumā sameties un mūždien pārsalušais, prusakam līdzīgais francūzis, jo labāk taču, ja līdzās ir svešzemnieks gliemežēdājs, labi pelnošs cilvēks ar godājamu amatu, nekā nav neviena.
- Un, to uzzinot, mātei Konstancijai tik ļoti kļuva žēl mazās Oleškevičūtes, ka viņa nolēma caur pirkstiem skatīties uz regulas noteikumiem, kas stingri pieprasīja, lai klostera audzēknes dzīvotu pašā klosterī, - ne jau klazūrā, tomēr bez tiesībām no klostera iziet; un abatei bija žēl tās sīkaļas, jo kas gan viņu gaidīja - verdzība pašas mājās, līdz brāļi pieaugs, bet viņa pati tobrīd jau stāvēs uz vecmeitības sliekšņa un, visticamāk, tā arī paliks neprecēta, jo pūra taču nebūs, un, ja piedevām arī lasīt un rakstīt nemācēs, viņu taču ikviens varēs apkrāpt kā aklu vistu.
- Reiz Ona Kotrīna pat neizturēja un pasūdzējās savai mātei, ka netiek galā ar istabeni, un šī prātīgā sieviete, lieliski zinādama, ka tajās reizēs, kad pīrāgs nelīdz, pātaga līdz, ieslēdzās istabā kopā ar Paļuti un pavadīja tur krietnu stundas ceturksni, pēc kura Paļute iznāca saraudātām acīm, pavisam sarkanu seju, un tad kādu laiku bija miers, un Kotovičienes kundze ieteica meitai gudru paņēmienu, kā tikt vaļā no šādas nekam nederīgas palīdzes – ņemt un izprecināt pirmajam pilsētniekam, kas gadās pa ķērienam, un Ona Kotrīna labprāt šādu izprecināšanu būtu sarīkojusi un pat kādu nieku pūra naudas piešķīrusi, taču iztraucēja zviedri, un tad jau galvā bija citas rūpes, bet tagad Paļutei bija pilni divdesmit divi un viņa stāvēja bīstami tuvu vecmeitības slieksnim, un tas izprecināšanu padarīja vēl grūtāku, un kur viņai tādai izlepušai tagad Milkantos lai atrod līgavaini, tā skuķe patiešām bija kā akmens kaklā, un Onai Kotrīnai brīžam ne pa jokam aptrūkās pacietības, kad istabene darīja kaunu ļaudīs, jo sevišķi tagad, ceļojumā, kad piestāja pie Zagorskiem un kad saimnieki vakariņās viešņai cēla priekšā ceptas vistas, Paļute, kas pakalpoja pie galda, it kā starp citu izmeta: " Vakar gan mūs cienāja ar pildītu sivēnu," it kā viņai vispār kāds būtu ko jautājis, it kā viņa nemaz nezinātu, ka pērngad te pāri gāja zviedri un tā iztukšoja Zagorsku muižu,
- Mēs esam notiesātas uz vecmeitību — viņa un es.