vilt1
Lietojuma biežums :
vilt 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
Locīšana
1.Panākt, būt par cēloni, ka rodas nepareiza izpratne, sagrozīts priekšstats (par ko); izturēties negodīgi, krāpt.
Stabili vārdu savienojumiVilt (pašam) sevi (ar ko).
1.1.intransitīvs
1.2.Neprecīzi, arī nepareizi atspoguļot īstenību (par maņu orgāniem).
1.3.intransitīvs
1.4.Panākt (parasti ar viltu), būt par cēloni, ka (kāds) kur dodas; arī vilināt1.
1.5.Būt par cēloni tam, ka (kāda) cerības, paredzējumi, iespējas nerealizējas.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri