Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kāpēc tā šaudīkla Karīna atkūlusies bez pieteikšanās?
- Etāna nezināja, ka jūs viņa izbraukumus zināmā mērā saistāt kopā ar savām padarīšanām, viņš nezināja, ka jūs viņam esat paredzējuši lomu drāmā, kuras sižetu jau bijāt uzmetuši un tagad to atlicis noaust bet Etānu esat izraudzījušies par šaudīklu.
- Augļu grozi un kurvji stāv tumšās un vēsās ejās, tur var dzirdēt, kā vīģes elpo un smejas koši sarkanām mutēm, vīnogas dzinkst, spoža tērauda baklažāni slidinās pa grozu dibeniem kā šaudīklas stellēs, granātāboli uzsprāgst, noskripstinot spēcīgus, jaunus zobus, persiki ripinās pa pītajām vācelēm, mīksti dunēdami, un visapkārt nosmaržo pēc salijušiem augļukokiem.
- Taču Jons Tarvīds par to galvu vairs nelauzīja, viņš, gribēdams izpildīt pēdējo pienākumu, paņēma zvaniņu no viņas delnas un skaļi pašķindināja, lai sasauktu kalpus, tad pārmeta krustu un ar to pašu vienīgo roku no maksts pie jostas izvilka savu šaudīklu ar apzāģēto laidi, ko allaž nēsāja pielādētu, atlieca gaili, uzmauca āķi uz elkoņa, iebāza stobra galu sev mutē un, kad nodārdēja šāviens, kas izbiedēja vārnas kailo koku galotnēs, viņš vairs nevarēja sadzirdēt troksni muižas namā, izkliedzienus un daudzu šāvienu tarkšķus.
- Taču viņš glāstīja nevis citu miesu, bet gan vieglu musketi vai šaudīklu, un, lai gan bija grūti tās otrreiz pārlādēt un vajadzēja trāpīt jau ar pirmo šāvienu, bet, ja gadījās nopūdelēt, – vajāt jau izbiedētu zvēru vai putnu, taču Jonam šķita, ka tieši šāviens, nevis rīdīšana ar suņiem vai piekūniem viņa draugam sagādāja vislielāko prieku, un to nu viņš nespēja saprast, tāpat kā nesaprata pašas medības, jo, lai gan cilvēkus Jons Tarvīds varēja slaktēt dučiem un bez liekas šaubīšanās, taču zvēreļu un vispār dzīvu radību viņam bija žēl – viņš žēloja gan putnu, gan zaķi, gan lapsu vai vilku, un vai maz vērts runāt par stirnām, briedi vai alni – to dēļ viņš varēja arī apraudāties, un pat tā muļķīgā baltā šuneļa viņam savā ziņā tagad bija žēl.
