austriņš
Lietojuma biežums :
austriņš vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds
LocīšanaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | austriņš | austriņi |
| Ģen. | austriņa | austriņu |
| Dat. | austriņam | austriņiem |
| Akuz. | austriņu | austriņus |
| Lok. | austriņā | austriņos |
1.Dem. → austrenis.
2.novecojis Austrumu vējš.
Avoti: KV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- pie otrām antons austriņš
- Tādus atvasinājumus kā austriņš ‘saullēkts’, vakariņš ‘vakariņas’, kaimiņš uzskata par substantivētiem adjektīviem ( Saule-Sleine 1955, 93), kas būtībā nebūtu ietilpināmi deminutīvos, tā ka, iespējams, te var runāt par afiksālu homonīmiju ( SauleSleine 1955, 96).
- Pārveidojot formas ar - inis, ir radušās formas ar - iņš, blakus vienskaitļa ģenitīva formai ar - iņa ( no nominatīva ar - inis) radās jauna nominatīva forma ar - iņš, kam savukārt blakus sieviešu dzimtes nominatīvs ar - iņa ( - ine vietā), piemēram, austriņš, vakariņš, kaimiņš ( Endzelīns 1951, 313).
- Tu staigā viss aplipis ar mazām durvīm pie vienām akurāters priecīgi smaidīdams pīpo pie otrām antons austriņš kā saule lēkā tu smejies izejot pa savām blīkšķošajām durvīm gribu tevi satikt uz lieveņa kur pumpuri plaukst zvanupogu vietā