gulenisks
Lietojuma biežums :
gulenisks īpašības vārds; lieto: pareti
LocīšanaLocīšana
Pamata pakāpe:
Nenoteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | |
| Nom. | gulenisks | guleniski |
| Ģen. | guleniska | gulenisku |
| Dat. | guleniskam | guleniskiem |
| Akuz. | gulenisku | guleniskus |
| Lok. | guleniskā | guleniskos |
Sieviešu dzimte | |
|---|---|
| Vsk. | Dsk. |
| guleniska | guleniskas |
| guleniskas | gulenisku |
| guleniskai | guleniskām |
| gulenisku | guleniskas |
| guleniskā | guleniskās |
Noteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | |
| Nom. | guleniskais | guleniskie |
| Ģen. | guleniskā | gulenisko |
| Dat. | guleniskajam | guleniskajiem |
| Akuz. | gulenisko | guleniskos |
| Lok. | guleniskajā | guleniskajos |
Sieviešu dzimte | |
|---|---|
| Vsk. | Dsk. |
| guleniskā | guleniskās |
| guleniskās | gulenisko |
| guleniskajai | guleniskajām |
| gulenisko | guleniskās |
| guleniskajā | guleniskajās |
Pārākā pakāpe: piedēklis -āk-
Vispārākā pakāpe: priedēklis vis-, piedēklis -āk- un noteiktā galotne
guleniski apstākļa vārds
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Visvairāk viņu nemierīgu darīja nevis Anna Katrīna pati, bet viņai adresētās vēstules, ko, šķiet, rakstīja viņas nezin kur esošais vīrs, – krietns ducis vēstuļu enerģiskā, guleniskā, parupjā rokrakstā, ko mājas kundze tā arī nekad neatplēsa, jo tās viņam paklausīgi, nevienam nezinot, mēdza atdot viņas istabene, kuru, kā izrādās, paslepus drātēja tas draņķa gabals Karstens, un vēstules, uz kurām gandrīz pusgadu nebija atbildēts, patiešām varēja piesaukt nelaimi, jo sevišķi tagad, kad ceļi atkal bija braucami, un tas nepazīstamais kungs, kurš ceļoja starp dažādām pilsētām, cik varēja saprast no datējumiem, varēja nolemt pārbaudīt, kāpēc tik aizdomīgi klusē un neraksta viņa paša sieva.
- Dīvaina būšana, jo ļaunāk klājas un jo vairāk te visādu nelaimju, jo vairāk esmu vajadzīgs, mans pienākums ir viņu sargāt, kā gan viņa bez manis iztiktu – viņš reizēm sev klusībā teica un pats tam svēti ticēja, un visvairāk vēlējās, kaut tikai vienmēr būtu, no kā viņu sargāt, kaut nekad nekas nemainītos, kaut viss paliktu tāpat kā tagad; viņš tik ļoti to gribēja, ka pat grēku uz savas sirdsapziņas nēsāja – jau kopš aizpērnā gada, kopš tiem sasodītajiem zviedriem, bet šermuļus viņam uzdzina ne jau domas par to, kā kopā ar Benkartēnu bija stiepis un nakts tumsā skaldījis gabalos viņu līķus, žēlabaini klaigājot ezermalas putniem, – visnelāgāk ap sirdi viņam nezin kāpēc darījās, atceroties, kā bija pārbaudījis un izčamdījis – jo veci paradumi ir visgrūtāk iznīdējami – viņu visu zilos formastērpus, kājautus un azotes un kā viņu barveža kabatā, šķiet, kreisajā, atrada žūksnīti stingru, atplēstu, taču gandrīz nelasītu vēstuļu ar Norvaišu zīmogu, un pat mēnesnīcā atpazina Jona Izidora gulenisko, parupjo rokrakstu, un datētas šīs vēstules bija Biržos, Viļņā un atkal Biržos, un, cik nu viņš rakstu mākslu atcerējās un mēness gaismā varēja saredzēt, neko tamlīdzīgu nekad agrāk nebija lasījis, tie bija vispadevīgākās zemošanās vārdi, tik izslāpuši pēc piedošanas un mīlestības, kādus neviens kristietis vēstulēs rakstīt nemēdz; var jau būt,
- Pēc tik daudziem nesātīgi alkatīgiem un jutekliskiem dzīves gadiem viņa jau bija nonākusi pie secinājuma, ka cilvēkam, taisnību sakot, necik daudz nemaz nevajag un ēšanas pārmērības novecojošam ķermenim var būt pat kaitīgas, un viņa tagad, ko nu tur slēpt, jau bija veca, lai arī visi viņas paziņas, jo sevišķi prelāti, nevairījās paslavēt, ka viņa joprojām izskatoties lieliski, un bārstīja gluži jauneklīgus komplimentus, arī pašas zobi viņai vēl bija gandrīz visi, taču spogulis nemeloja, un viņa nebija nedz tik iedomīga, nedz dumja, lai to neredzētu, kad katru rītu pēc brokastīm atgriezās savā guļamistabā, kur kalpone viņu tīrīja ar zālīšu uzlējumos un etiķī samērcētām lupatiņām, sukāja un – lai arī, cilvēkos izejot, viņas seju gandrīz vienmēr sedza plīvurs – rūpīgi pūderēja, un arī vieglītēm iesārtināja ar smiņķiem un pomādēm – tāpat vien, kārtības labad, ieraduma un visparastākās sievišķās pašcieņas vārdā, un šajos brīžos viņa spogulī visu lieliski redzēja: gan tvirtumu zaudējušo ādu, kas līdzinājās savītušam ābolam, gan guleniskās rievas uz kakla, gan krūšstarpu, kas atgādināja batista krunciņas, tāpat plaukstas, kas arvien vairāk izskatījās pēc veca koka saknēm, un mazliet noļumušo zoda līniju, un sīkās, stāvās grumbiņās izšķīdušās lūpu aprises, un nošļukušos acu plakstiņus, no kuru apakšas joprojām zibēja viņas brūnās, alus krāsas acis, kas, tiesa gan,
- HR guleniska līnija
- Ja Laimas slotiņa ir guleniska un uz abām pusēm - tā izslauka visu negatīvo un ieslauka iekšā pozitīvo.