paviļāt2
paviļāt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | paviļāju | paviļājam | paviļāju | paviļājām | paviļāšu | paviļāsim |
| 2. pers. | paviļā | paviļājat | paviļāji | paviļājāt | paviļāsi | paviļāsiet, paviļāsit |
| 3. pers. | paviļā | paviļāja | paviļās | |||
Pavēles izteiksme: paviļā (vsk. 2. pers.), paviļājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: paviļājot (tag.), paviļāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: paviļātu
Vajadzības izteiksme: jāpaviļā
1.Neilgu laiku, mazliet viļāt.
2.Likt pamatus (paviļu (1)).
Avoti: LLVV, ME
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- – viņš atņēma Andželikai cigareti, iztaisnoja, paviļādams pirkstos.
- Oskars uzmanīgi paviļāja „ savādo radījumu” savā mutē un teica, ka ir ne tikai dzirdējis par mēli, bet pat to redzējis.
- Alus mīklā fritēti sīpola gredzeni ir vienkārši perfekta uzkoda, tieši tāpat kā garneles, dārzeņi un, citi produkti, kas paviļāti mīklā un iemesti karstā eļļā.
- Pēc otrās glāzes parasti saprotu — lai gan joprojām izskatos nožēlojams, mani tas vairs tik ļoti nesatrauc, arī mēli jau spēju paviļāt mutē, un, kad viņa piedāvā kaut ko uzkost, lai gan zina, ka atteikšos, ka neesmu spējīgs neko ieēst, bet vienmēr viņa man piedāvā, — tad jau varu daudzmaz normāli pateikt paldies un nē, un tad viņa parausta plecus, jo esmu taču pieaudzis un pats zinu, kas man vajadzīgs.
- Vīnu mazliet paviļājot pa muti, var sagaidīt kad iedarbojas alkohols un tad to var arī norīt.