balamute

Lietojuma biežums :

balamute kopdzimtes sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārds; nievājoša ekspresīvā nokrāsa

LocīšanaLocīšana

	Vsk.	Dsk.
Nom.	balamute	balamutes
Ģen.	balamutes	balamutu
Dat.	balamutei	balamutēm
Akuz.	balamuti	balamutes
Lok.	balamutē	balamutēs

balamute kopdzimtes vīriešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārds; nievājoša ekspresīvā nokrāsa

LocīšanaLocīšana

	Vsk.	Dsk.
Nom.	balamute	balamutes
Ģen.	balamutes	balamutu
Dat.	balamutem	balamutēm
Akuz.	balamuti	balamutes
Lok.	balamutē	balamutēs

balamūte kopdzimtes vīriešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārds; apvidvārds

LocīšanaLocīšana

	Vsk.	Dsk.
Nom.	balamūte	balamūtes
Ģen.	balamūtes	balamūšu
Dat.	balamūtem	balamūtēm
Akuz.	balamūti	balamūtes
Lok.	balamūtē	balamūtēs

balamūte kopdzimtes sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārds

LocīšanaLocīšana

	Vsk.	Dsk.
Nom.	balamūte	balamūtes
Ģen.	balamūtes	balamūtu
Dat.	balamūtei	balamūtēm
Akuz.	balamūti	balamūtes
Lok.	balamūtē	balamūtēs

Cilvēks, kas daudz un nepārdomāti, arī nepatiesi runā; pļāpa, lielībnieks.

Saistītās nozīmesmutainis, pļerkšķis, vankšķis, čaba, čavata.

Saistītās nozīmes

Sinonīmi

mutainis₁ — Liels runātājs, kam vārds vietā.

pļerkšķis₂ apvidvārds — Pļāpa.

vankšķis₂ novecojis — Pļāpa.

čaba₂ — Pļāpa.

čavata₁ — Pļāpa.

dižmutis₁ — Balamute, lielībnieks, pļāpa.

garvalodis₁ — Daudzrunātājs, pļāpa.

grabētājs₁ — Pļāpa.

grābšķis₃ — Pļāpa.

grabeklis₂ — Cilvēks, kas daudz runā (ko nepamatotu).

grabiķis₁ — Pļāpa, tarkšķis.

grabis₂ — Pļāpa.

gvelzis₁ — Pļāpa.

klaču pastala (tarba)₁ — Pļāpīgs cilvēks; tenkotāja vai tenkotājs.

klabata₁ — Pļāpīgs cilvēks.

klabis₁ — Pļāpīgs cilvēks, kas mēdz runāt ko nepamatotu.

ļerba₁ — Pļāpa, melša.

niekvalodis₁ — Cilvēks, kas mēdz runāt niekus (3); arī tenkotājs.

lielmutis₁ — Cilvēks, kas daudz runā, pļāpā, lielās; pļāpa.

niekrunis₁ — Pļāpa.

niekaklabis₁ — Pļāpa.

niekkalbis₁ — Pļāpīgs, arī vientiesīgs, nenopietns cilvēks.

niekgrabis₁ — Tukši runātājs, pļāpa; niekabīlis.

niekabīlis₁ — Niekkalbis; lielmutis, pļāpa.

pļāpa₁ — Pļāpīgs cilvēks.

pļāpātājs₁ — Pļāpīgs cilvēks, pļāpa.

pļera₁ — Pļāpa.

skrejmēlīte₁ — Pļāpa.

tarkšķinātājs₁ — Pļāpa.

tarkšķis₁ — Pļāpa.

tukšvalodis₁ — Pļāpa.

tukšgrabis₁ — Pļāpa.

vāvulis₁ sarunvaloda — Pļāpa; skaļš runātājs.

vāreklis₂ — Cilvēks, kas mēdz daudz runāt, pļāpāt.

larkšķis₂ vienkāršrunas stilistiskā nokrāsa — Cilvēks, kas daudz, nepārtraukti runā.

čabaste₁ — Pļāpa, tarkšķis, melša.

melkulis₂ apvidvārds — Pļāpa.

Hiponīmi

čabiņa₂ — Pļāpīga, vieglprātīga sieviete.

čaukstene₁ — Pļāpa, tenkotāja.

klabeklis₃ vienkāršrunas stilistiskā nokrāsa — Pļāpīgs vīrietis.

mēlnesis₁ — Cilvēks, kas izplata nepatiesas ziņas, melus.

muldeklis₁ — Cilvēks, kas runā, stāsta ko nesakarīgu, bezjēdzīgu.

muldoņa₁ — Cilvēks, kas saka, runā ko bezjēdzīgu, nesakarīgu.

muldonis₁ — Cilvēks, kas mēdz runāt ko nepamatotu, nepatiesu.

šķiltava₂ — Pļāpa; nenopietna sieviete.

tenkotājs₁ — Baumu izplatītājs.

valodnese₁ — Tenkotāja.

žagata₂ sarunvaloda — Cilvēks, kas mēdz daudz runāt (parasti vienu un to pašu, arī ko nevajadzīgu, lieku, arī baumot).

Hiperonīmi

buldurmēle₁ — Pļāpa; tāds, kas neskaidri runā.

klamsts₁ — Kurnētājs, pļāpa.

mēlgalis₁ — Zobgalis; arī pļāpa.

melša₁ — Melis; arī pļāpa.

melsis₁ — Melis; arī pļāpa.

melsonis₁ — Melis, pļāpa.

penteris₂ — Cilvēks, kas neskaidri, nesaprotami runā; arī pļāpa.

Avoti: LLVV, LivP

Korpusa piemēri

Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.

Situācijas izmantošana un asprātīgas atbildes tomēr balamutes bieži apklusināja un apkaunoja.
Balamute, kura vārdus īpaši nopietni nevajadzētu uztvert.
Uzlielīja Zalktienes sparīgumu biznesa lietās un pateica, balamute, ka saimniecei smuks priekšauts.
Balamute un pļāputaša man bija pilnīgi jauni vārdi.
Daži par viņu saka: auša un balamute.

Vairāk piemēru ...