izmīt2
izmīt [izmît] 1. konjugācijas darbības vārds; novecojis, transitīvs
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izmiju | izmijam | izmiju | izmijām | izmīšu | izmīsim |
| 2. pers. | izmij | izmijat | izmiji | izmijāt | izmīsi | izmīsiet, izmīsit |
| 3. pers. | izmij | izmija | izmīs | |||
Pavēles izteiksme: izmij (vsk. 2. pers.), izmijiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izmijot (tag.), izmīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izmītu
Vajadzības izteiksme: jāizmij
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Bābas aizbraukušas ar visiem zābakiem, toties izdevās atrast izmītu vīžu pāri.
- Proti, arī pēc nenozīmīgiem nokrišņiem nedēļas sākumā izmītā zāliena stūri klāja apjomīga ūdens lāma.
- Dažs vairs tik centīgi nekopjot ielas malas zālienu, jo to izmin un izbraukā tirdzinieki.
- Tikai slapjajās smiltīs iepretim tribīnēm palikušas pēdas — tumši plankumi, kur izmīti papirosu gali.
- Pagalmiņš zolēm izmīts, riepām izmalts.