žurcēt
žurcēt 2. konjugācijas darbības vārds; apvidvārds
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | žurcēju | žurcējam | žurcēju | žurcējām | žurcēšu | žurcēsim |
| 2. pers. | žurcē | žurcējat | žurcēji | žurcējāt | žurcēsi | žurcēsiet, žurcēsit |
| 3. pers. | žurcē | žurcēja | žurcēs | |||
Pavēles izteiksme: žurcē (vsk. 2. pers.), žurcējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: žurcējot (tag.), žurcēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: žurcētu
Vajadzības izteiksme: jāžurcē
Sist tā, ka paliek zilums uz ādas.
Saistītās nozīmestest, mērkt, šaustīt, dot pa ādu, bicināt, dot.
Saistītās nozīmes
Hiperonīmi
bicināt1 — Sist.
bozēt1 — Sist.
dābt1 — Sist.
dancināt rīksti (arī siksnu, pātagu u. tml.) pa muguru1 — Sist, pērt.
dot pa ādu1 — Pērt, sist.
klapēt1 — Sist; iekaustīt; pērt.
kliest1 — Sist.
koklēt1 — Sist, pērt.
mēgt1 — Sist.
miešķēt2 — Sist.
miet2 — Sist, pērt; mietēt.
mietēt1 — Sist, pērt; miet (2).
miltīt1 — Sist, pērt.
mūksnīt3 — Sist, pērt.
šaust1 — Sist, pērt; šaustīt (1).
šaustīt1 — Sist, pērt; šaust (1).
šautīt1 — Šaust, sist.
sist1 intransitīvs — Virzīt ķermeņa daļu, satvertu priekšmetu tā, ka tas strauji skar (cilvēku vai dzīvnieku, arī augu, to daļu) un rada ievainojumu, arī izraisa bojāeju.
smelt1 — Sist.
sveķēt1 — Sist.
vanckāt2 — Sist, pērt.
veķēt2 — Sist, pērt.
žaut1 — Sist.
zvecēt1 — Sist.
zveķēt1 — Sist, pērt.
Avoti: ME