likt2
likt 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
Locīšana
1.Pavēlēt, dot rīkojumu (ko darīt, kā rīkoties), teikt (lai izdara ko).
Saistītās nozīmesvēlēt, triekt.
Stabili vārdu savienojumiLikt sveicināt.
1.1.Izturēties, rīkoties, runāt tā, ka (kāds) ir spiests (ko darīt), ar savu izturēšanos, rīcību, runu piespiest (kādu ko darīt).
Stabili vārdu savienojumiLikt trūkties (kādam). Nelikt lūgties.
1.2.Panākt ar savu izturēšanos, rīcību, runu, ka (kāds) var, spēj (ko saprast, nojaust u. tml.).
Stabili vārdu savienojumiLikt just.
2.parasti formā: trešā persona Būt par cēloni tam, ka (kāds) ir spiests, izjūt nepieciešamību (ko darīt, kā rīkoties).
2.1.Būt par cēloni tam, ka (kāds) var, spēj (ko saprast, nojaust u. tml.).
2.2.Būt par cēloni tam, ka (kāda parādība, priekšmets) tiek pakļauts (pārvērtībai, darbībai u. tml.).
3.novecojis Noteikt, lemt.
Stabili vārdu savienojumiKā likts. Lika (drusku) pagaidīt! Likt sevi just. Likt sevi manīt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri